Bjørn

IMG_1569

Mēs, vīrieši, esam, tā teikt, radīti tikai tam, lai iztaptu sievietei.” (Rīgas Bjerns)

Man drīz būtu jāsaprot, ko es darīšu, kad izaugšu liels.” (Rīgas Bjerns)

Bjerns, plašāk pazīstams kā Rīgas Bjerns, pirmo reizi ieradās Rīgā 1995. gadā. Viņš vairākus gadus bija strādājis viesnīcā augstu kalnos Hemsedālē, un viņam bija sākuši apnikt iereibušie norvēģu un zviedru klienti. Kādu dienu piezvanīja viens draugs, kurš strādāja ar biznesa attīstību Baltijā, un piedāvāja darbu. Septiņas dienas vēlāk viņš jau bija Rīgā un strādāja

pie „Narvesen” dibināšanas Latvijā. Pēc tam viņš ir bijis iesaistīts vairāku norvēģu kompāniju un uzņēmumu dibināšanā, sākot ar viensīcām un restorāniem, drošības un citu pakalpojumu sniedzējiem līdz stāvvietām, tirdzniecības centriem un preču tirdzniecībai. Kā vienam no pirmajiem norvēģiem, kas ieradies Latvijā pēc Aukstā kara, viņam šeit pavadīto gadu laikā ir bijušas dažādas lomas. Bet viņš pats sevi raksturo kā vidutāju starp īpašniekiem un investoriem Norvēģijā un uzņēmējiem un viņu vietējiem pārstāvjiem Baltijas valstīs.

Sākumā viņi veda līdzi inženierus un arhitektus no Norvēģijas, jo šķita, ka būs nepieciešama viņu palīdzība. Bet drīz vien viņi atklāja, ka Latvijā bija labi saglabājušās kārtīga roku darba tradīcijas un ka skandināviem šeit būtu vairāk, ko mācīties nekā mācīt. Viņš apbrīno latviešus par viņu strādīgumu un lepnumu, ko viņiem sagādā labas kvalitātes produkta piegādāšana. Kad viņi ieradās, vietējie bija ļoti skeptiski. Viņiem šķita, ka ārzemnieki ir atnākuši, lai visu izpirktu un pārņemtu valsti savā varā, kas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka Latvija vairākkārt bijusi okupēta. Bjernam šķiet, ka šis viedoklis izmainījās diezgan ātri. Norvēģi vēlējās strādāt komandā, un abu tautību cilvēki strādāja plecu pie pleca, lai īstenotu kopīgus projektus. Viņam tik un tā ir aizdomas, ka latvieši uztver norvēģus kā mazliet plātīgus, ārišķīgus un izlaistus. Vairums norvēģu nekad nav sajutuši uz savas ādas, kā tas ir – būt patiešām nabadzīgam.

Pirms dažiem gadiem viņš pilnībā pievērsās darbam savā ceļojumu un piedzīvojumu firmā, ko viņš bija dibinājis, kamēr strādāja pilna laika darbu. Viņš piedāvā pārgājienus gida pavadībā Rīgā, kā arī citur Baltijas valstīs, pasākumus un pakalpojumus, kas orientēti uz Norvēģijas tirgu – gan lietišķiem braucieniem, konferencēm un iniciatīvu grupām, gan tūristiem. Šeit viņš var likt lietā savu pieredzi, valodu prasmes, zināšanas par Latvijas kultūru un savu personību, lai parādītu, ko Rīga var piedāvāt. Iesauka „Rīgas Bjerns” nākusi no daudzajiem norvēģu preses pārstāvjiem, kas uzturējās Rīgā saistībā ar 2013. gada „Eirovīzijas” finālu. Tajās dienās Bjernam bija galvenā loma viņu darba organizēšanā, un vārds ir saglabājies kopš tā laika.

Ar domu iepazīt Bjerna darbu, mēs palūdzām viņu izvadāt mūs pa Rīgu. Bet mēs nebijām gaidījuši, ka šī ekskursija būs tik neparasta. Kad viņš mūs aizveda uz „Skyline Bar” vienā no saviem „bērniem”, visiem zināmajā viesnīcā „Latvija”, viņš pēkšņi norīkoja personālu sagatavot visu mūsu kāpšanai uz jumta. Nevar nepamanīt Bjerna sociālās prasmes un šarmu, un viņš šeit laika gaitā ir nodibinājis plašus sakarus. Norvēģu un latviešu tirdzniecības pārstāvji zvana tieši viņam, kad grib nodrošināt saviem viesiem interesantus piedzīvojumus Rīgā.

Mēs piedalījāmies norvēģu tūristēm domātā ekskursijā uz aromātisko šokolādes kafejnīcu „Emīls Gustavs”, kur espreso tasītēs pasniedz biezu, karstu šokolādi, uz visu diennakti atvērto ziedu tirgu, kur vīrieši agrās rīta stundās, pa ceļam mājup pie sievām, var mēģināt salāpīt savu netīro sirdsapziņu, un, mazliet negribīgi, Bjerns aizveda mūs uz „Rosmi”, apakšveļas veikalu, kurš arī ir bijis daudzu sieviešu ekskursantu grupu galamērķis. Pēc viņa rīkojuma veikalu pārējiem apmeklētājiem slēdz, tiek pasniegts šampanietis, un sievietes iepērkas, kamēr viņš gaida uz elegantās, sarkanās kušetes. Pēc tam, kad sievietes ir iejutušās, viņas šad un tad paprasa viņa padomu, un viņš arī dalās ar savu vīrieša vērtējumu. Riskējot saņemt dusmīgus telefona zvanus, Bjerns redz, ka ir iepriecinājis sievietes un viņu vīrus, atsakoties no reizēm mazliet par praktiskās norvēģu attieksmes par labu latviskākai sievišķīguma izpratnei.

Bjerns lielākoties ir dzīvojis Rīgā kopā ar savu latviešu sievu, taču, tā kā viņi nesen kļuva par vecākiem, pēdējā laikā viņi dzīvo Norvēģijā, lai būtu tuvāk ģimenei. Kad viņš ceļo no vienas valsts uz otru, viņam vienmēr ir sajūta, ka viņš dodas mājup, vienalga, vai tas ir uz Norvēģiju vai Latviju. Viņš neuzskata sevi par ikdienišķu personību un ir visu dzīvi meklējis kaut ko atšķirīgu no Norvēģijas. Viņš ir enerģisks, baidās apstāties un lielāko daļu laika strādā, vislabprātāk aiz kulisēm, lai viss notiktu, kā nākas. Kad viņš ieradās Rīgā, viņš ātri vien kļuva par tādu kā sociālo līmi norvēģu kopienā. Viņš rīkoja saviesīgas norvēģu vakariņas, un joprojām viņam pieder tituls „Norvēģijas Karaliskās sārmzivju biedrības ģenerālkonsuls Baltijas valstīs”. Par spīti tam, ka viņam tās sevišķi negaršo.

Kad viņš atskatās uz savu dzīvi Latvijā, viņš jūtas kā veiksminieks, jo ir varējis piedalīties tik aizraujošā piedzīvojumā. „Es varu, roku uz sirds liekot, teikt, ka mēs esam piedalījušies Latvijas valsts attīstībā. Interesanti, ka tas, ar ko nodarbojāmies, savā ziņā nedaudz veidoja šo valsti un daudzi ir vēlāk sekojuši mūsu piemēram. Ir neliela privātīpašnieciskuma sajūta attiecībā uz to, kas ir noticis, – gan labā, gan sliktā nozīmē.

 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *