Projekts “Dzīve kustībā” ir noslēdzies

Projekts “Dzīve kustībā” ir veiksmīgi noslēdzies. Mums ir prieks, ka projekta ietvaros esam satikuši tik daudz jauku cilvēku. Paldies!

Rezultāti?

Projekta ietvaros noorganizētas 3 foto izstādes – Bergenā, Cēsīs un visbeidzot Rīgā. Kopumā izstādi apmeklējuši vairāk kā 7000 cilvēku. Projekta ietvaros mums bija iespēja redzēt norvēģu un latviešu dokumentālās filmas. Tās bija lieliskas.

Projekta ietvaros veicām vairāk kā 30 lidojumus, lai iegūtu stāstus un fotogrāfijas “Dzīve kustībā” katalogam. Mēs lieliski pavadījām laiku klausoties projekta dalībnieku stāstos.  Mēs daudz strādājām (noslēguma nedēļas darbnīcā), lai izveidotu projekta katalogu. Un domājam, ka izdevās lieliski. Ikviens, kam interesē,var iegūt katalogu bez maksas.

Paldies visiem, kas iesaistījās projektā. Mēs ceram, ka jums patika būt daļai no “Dzīve kustībā”.

DSC_0096

Izstādes atklāšana Latvijas nacionālajā bibliotēkā

No šodienas turpmākās trīs nedēļas Latvijas nacionālās bibliotēkas foajē būs skatāma “Dzīve kustībā” izstāde. Priecājamies atklāšanā satikt Norvēģijas vēstnieku kā arī atnākušos norvēģu draugus. Un jebkurš apmeklētājs var paņemt projekta katalogu un izlasīt interesantos stāstus par norvēģu dzīvi Latvijā un latviešu dzīvi Norvēģijā. Paldies Kultūras Ministrijai, Norvēģijas vēstniecībai un Latvijas nacionālajai bibliotēkai.

 2016-03-23 18.15.252016-03-23 18.16.30

 2016-03-23 18.20.43 2016-03-23 18.21.50

Cēsīs atklās Latvijas Norvēģijas sadarbības projekta “Dzīve kustībā” foto izstādi

DziveKustibabyIselinKristiansen DziveKustibabyKasparsGoba DziveKustibaphotobySondreSandvik

Šī gada 7. janvārī pl. 17.00 Cēsu izstāžu namā atklās Latvijas un Norvēģijas fotogrāfu un antropologu kopīgi veidoto ceļojošo izstādi “Dzīve kustībā”. To varēs apmeklēt līdz 31. janvārim. Pasākumā prezentēs arī stāstu un fotogrāfiju grāmatu. Projekts apkopo Norvēģijā dzīvojošo latviešu un Latvijā dzīvojošo norvēģu fotoportretus un dzīvesstāstus un, šobrīd tik aktuālo diskusiju par Latvijas iedzīvotāju emigrāciju un citu valstu bēgļu ierašanos Latvijā kontekstā, dod iespēju labāk saprast un izvērtēt aizbraukšanas iemeslus un paskatīties uz dzīvi Latvijā ar iebraucēju acīm.

Projektā piedalījās fotogrāfi Andrejs Strokins (LV), Terje Abusdal (NO), Inga Erdmane (LV), Kaspars Goba (LV), Iselin Mari Kristiansen (NO) un Sondre Sandvik (NO) un antropologi Liāna Beņķe (LV), Nina Bergheim Dahl (NO), Elīna Ķempele (LV), Erik Sandvik (NO), Hanna Skartveit (NO) un Anete Vanaga (LV).

Antropologi šī projekta ietvaros pētīja, kā cilvēki uztver piederību kādai kultūrai un kā viņi to kopj – vai viņi jūtas tuvāki mītnes zemes kultūrai vai vairāk cenšas turēties pie dzimtenes tradīcijām un ieražām. Savukārt fotogrāfu veidotās dokumentālās fotogrāfijas ir 18 cilvēku ikdienas portretējums viņu darba vietās, ģimenes lokā un atpūšoties. Šīs dokumentālās liecības, ļauj skatītājam ielūkoties izstādē portretēto cilvēku grāmatplauktos un ledusskapjos, iepazīt vidi, kurā viņi dzīvo un strādā, un satikt viņu draugus un kaimiņus, tādējādi parādot abu kultūru savdabību, dzīvesveida dažādību un atšķirības. Caur atsevišķu cilvēku un viņu ikdienas dzīves portretējumu izstāde “Dzīve kustībā” plašāku sabiedrību abās valstīs iepazīstina ar kaimiņvalsts cilvēku domāšanas veidu, uzskatiem un vērtībām.

Izstāde tapusi nodibinājuma “Elm Media” (Latvija) un Bergenas Starptautiskā filmu festivāla (Norvēģija) sadarbības projekta “Dzīve kustībā” laikā EEZ finanšu instrumenta programmas LV04 “Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un atjaunināšana” ietvaros izmantojot Īslandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finanšu piešķīrumu. EEZLV04/GSKA/2013/32 www.eeagrants.org

Roberts

Roberts-3

Latvijā Roberts desmit gadus strādājis policijā – vadījis nodaļu, ikdienā nācis uz darbu žaketē. Vienu brīdi licies, ka būtu labi nomainīt vidi – pašam šķita, ka darbā viņš bieži ir iestrēdzis procesā, neredzot rezultātu. Turklāt viņš nekad nebija dzīvojis ārpus Latvijas un domāja, ka tā būtu interesanta pieredze. Sākot ar valstīm, uz kurām viņš negribētu braukt, Roberts kā potenciālos galapunktus izvēlējās Kanādu, Jaunzēlandi un Skandināviju. Viens no noteicošajiem faktoriem bija daba – Roberts zināja, ka grib dzīvot skaistā vietā. Tolaik – 2009. gadā – kāds no viņa bijušajiem kolēģiem jau strādāja Norvēģijā par pastnieku un piedāvāja Robertam pievienoties – ir darbs, un kopumā tā esot ērta, jauka valsts. Tagad, pavadījis piecus gadus Norvēģijas dienvidos, Roberts piekrīt. Iepazīstot sistēmu, dzīve šeit ir ērta. Paši norvēģi ir patīkami – nedaudz distancēti, bet ļoti Keep reading →

Ieva

Untitled-4Ieva mūs aizved uz jaunuzbūvētu vidusskolu Oslo, kurai viņa projektējusi neredzamās, bet tik svarīgās pazemes komunikācijas – ūdeni un kanalizāciju. Ievai ir 33 gadi, viņa ir vides un ūdenssaimniecības inženiere – šo profesiju viņa apguva Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet jau kopš 2010. gada strādā Norvēģijā.

Līdz tam Skandināvijas valstis viņu nekad nebija interesējušas – tās šķita garlaicīgas un aukstas. Bet sanāca tā, ka dāņu inženierfirma, kurā Ieva Rīgā strādāja, krīzes laikā atlaida daudz darbinieku, arī Ievu. Pēc neilga laika nāca piedāvājums no tās pašas firmas – trīs mēnešus pastrādāt viņu birojā Oslo. Viņa atbrauca

Keep reading →

Inita

Untitled

Initu atrodam, pateicoties kādai norvēģu paziņai. Viņa stāsta, ka pazīst lielisku latvieti, kurai piederējis viens no mājīgākajiem un stilīgākajiem bāriem Oslo, Tøyen

rajonā. Patlaban Initas bārs vairs nedarbojas, bet viņa mūs uzaicina uz citu iecienītu vietu. Tur, baudot kāda neatkarīga brūža alu un zviedru aiz lūpas liekamo tabaku snus, Inita sasveicinās ar paziņām pie blakus galda un sev raksturīgajā tiešajā valodā stāsta, kā nokļuvusi Norvēģijā.

90. gados un 2000. gadu sākumā Inita strādājusi atbildīgos un radošos darbos Rīgā – pirmajās Latvijas reklāmas aģentūrās, TV raidījumu producēšanā, vadījusi LTV mārketinga nodaļu. Pēc šķiršanās no vīra 2004. gadā nolēmusi

Keep reading →

Jørgen

2015_06_jorgen-reitan-sivertsen_752816

Jergenu, kuram šobrīd ir 38 gadi, nav iespējams nosaukt par parastu cilvēku, kas dzīvo rutīnā. Līdz 2005. gadam viņš dzīvoja pie vecākiem Tronheimā un strādāja gadījuma darbus, lai iekrātu naudu biežiem ceļojumiem pa pasauli. Draugi jau bija nostabilizējušies savās karjerās un sākuši dibināt ģimenes. Jergena izglītība informātikas un sociālās ekonomikas jomā vēl nebija viņam palīdzējusi atrast darbavietu, kurā gribētos palikt. Tad viņa māte pamanīja darba piedāvājumu, kas, pēc viņas domām, bija ideāli piemērots: norvēģu valodas pasniedzējs Rīgā.

Divdesmit astoņus gadus veco puisi nekas neturēja Norvēģijā, un tā – viņš kāpa lidmašīnā. Neviens no agrākajiem ceļojumiem vēl nebija viņu aizvedis uz Austrumeiropu. „Pirmais iespaids bija līdzīgs tipiskajiem priekšstatiem par padomiju. Drūma vieta, pilna ar nolaistām, pelēkām blokmājām.” Vidusskola, kurā viņam bija jāstrādā, atradās 10 minūšu brauciena attālumā no lidostas, tāpēc sākumā viņš vecpilsētu, moderno arhitektūru un tūrisma objektus, kas atrodami citur Rīgā, nemaz neredzēja. Neviens nerunāja angliski. Klusējošs sargs viņam uzreiz ierādīja dzīvokli, kurš, maigi izsakoties, nebija īpaši komfortabls.

Keep reading →

Tim

2015_04_tim-roger_2376

Tims Rodžers (23), strādādams Oslo par telefonpārdevēju, portālā finn.no pamanīja sludinājumu. Uzklikšķinājis viņš izlasīja, ka vakance ir vairākās valstīs strādājošas firmas klientu apkalpošanas centrā. Pieņemot šo darbu, nāktos lidot uz Rīgu, uz Latviju. Vistuvāk Latvijai Tims bija atradies pirms vairākiem gadiem, ceļodams pa Rumāniju. „Kā vari iedomāties, es nezināju pilnīgi neko. Man šī vieta bija kā balta lapa,” viņš komentē starta pozīciju. Tomēr viņš izlēma – tas darbs Rīgā jādabū.

            „Pirmais, kas iekrita acīs, nonākot lidostā, bija „Möller Auto” reklāmkarogs. Un tad es nodomāju – sasodīts, esmu tač’ aizspēries atpakaļ uz Trumsi!” Timu un pārējos skandināvus lidostā sagaidīja taksometrs, un visi tika aizvesti līdz viesnīcai, kurā vienu mēnesi varēja dzīvot uz firmas rēķina. Tomēr Timam un Aleksandram, ar kuru Tims bija iepazinies jau Norvēģijā darba interviju laikā, vajadzēja tikai četras dienas, lai atrastu piemērotu dzīvokli – lētu un visnotaļ jauku, bet stipri paplukušā kvartālā. Taksīšu šoferi sveci zem pūra neturēja, un abi drīz vien uzzināja, ka svaigi izremontētajā dzīvoklī agrāk bijis striptīzklubs. Tims šo mikrorajonu dēvē par „geto”, vienlaikus gan atzīdams, ka vēl ne reizi nav jutis reālu apdraudējumu.

Keep reading →

Jan

2015_04_jan-petter-dyrud_751175

Cilvēki saka, ka man ir paveicies, vai ne? Veikties var vienu gadu, varbūt divus, trīs, bet ne jau nu desmit. Nē, te ir runa par uzņēmību.” Šie vārdi pieder miljonāram, kurš tā arī nepabeidza vidusskolu. Jāns Peters uzauga zemnieku sētā Einastrannā, Tūtenā. Ieradies pasaulē kā trešais no četriem bērniem, viņš nekad nevarēja nostāvēt mierā. „Nebiju nekāds teicamnieks,” viņš atzīst bez vilcināšanās, „bet ar praktiskām lietām tiku galā veikli.” Jaunībā Jāns Peters kļuva par galdnieka mācekli un drīz sāka specializēties veikalu iekārtošanā. 1996. gadā viņu nosūtīja uz Rīgu veidot iekārtojumu „Rimi” lielveikaliem. Pagāja viens gads. Tad divi un trīs. Pa to laiku viņš dibināja pats savu uzņēmumu, un tas veiksmīgi attīstījās. Tad sekoja tikšanās ar mūža mīlestību, un atpakaļceļa vairs nebija.

Jānam Peteram ar sievu Inesi ir astoņgadīgs dēls un meitiņa, kurai ir viens gads. Ģimene apmetusies idilliskā vietā Rīgas pievārtē. Lielo dārzu aprūpē dārznieks, bet aizsarggrāvis ap māju kalpo kā peldvieta vasarā un kā slidotava – ziemā. Bērniem ir, kur spēlēties. Dēls nodarbojas ar sporta dejām un tuvējā apkārtnē brauc ar „BMX” velosipēdu. Jānam Peteram patīk dzīvot nomalē, tālāk no steigas un burzmas. Pa ceļam no darba mašīnā skan Keep reading →

Mārtiņš

GOK-6839 copy

Bergenas centrā, Festplasenas skvērā norunājam tikšanos ar Mārtiņu. Ir maija vidus, pilnos ziedos saplaukušas sakuras Lille Lungegårdsvannet dīķa malā, un cilvēku pārpildītajā skvērā, kas izbauda tik reto saulaino dienu, iznirst Mārtiņš. Viņš dodas uz bērnudārzu pēc sava trīsgadīgā dēla Edvarda, nesdams mazu koka velosipēdu, ar kuru zēns pārgalvīgi ripināsies lejā pa Bergenas stāvajām ielām.

            “Uz Norvēģiju atbraucu 2001. gada vasarā un tā arī esmu te iestrēdzis nu jau 14 gadus,” saka Mārtiņš. Pēc vidusskolas beigšanas Mārtiņš uzreiz devās uz Norvēģiju, iestājoties tautas skolā valsts dienvidos, netālu no Kristiansandas, tikai vēlāk pārcēlies uz dzīvi Bergenā. Laikā, kad aizbrauca Mārtiņš, pārcelšanās uz citu valsti bija daudz neierastāka kā šodien. Mārtiņš stāsta, ka sākotnēji ir tiecies veidot kontaktu ar latviešiem, kas dzīvojuši Bergenā, bet ar laiku Keep reading →

Vilhelms

_DSC0189

Tysnes sala ir kommune jeb municipalitāte uz dienvidiem no Bergenas, Hordalandas administratīvajā teritorijā. Pirms mūsu ierašanās Vilhelms jautā, kā domājam tur nokļūt, jo pa salu bez mašīnas pārvietoties neesot iespējams. Vilhelms katru dienu mēro pusstundu garu braucienu uz darbu zivju rūpnīcā. Lai gan viņam ir vairākas mašīnas, ikdienā ekonomiskāk sanākot izmantot elektrisko Nissan Leaf, ņemot vērā valsts subsīdijas, atvieglojot nodokļus un piešķirot vadītājiem dažādas privilēģijas.

Pirms vienpadsmit gadiem Vilhelms pārcēlās uz Norvēģiju ar māsas palīdzību. Tolaik māsa dzīvojusi Sotras salā, Bergenas ziemeļos, kur sākotnēji palicis arī Vilhelms. dministratīvajā teritorijā. Pirms mūsu ierašanās Vilhelms jautā, kā domājam tur nokļūt, jo pa salu bez mašīnas pārvietoties neesot iespējams. Vilhelms katru dienu mēro pusstundu garu braucienu uz darbu zivju rūpnīcā. Lai gan viņam ir vairākas mašīnas, ikdienā ekonomiskāk sanākot izmantot elektrisko Nissan Leaf, ņemot vērā valsts subsīdijas, atvieglojot nodokļus un piešķirot vadītājiem dažādas privilēģijas.

Pirms vienpadsmit gadiem Vilhelms pārcēlās uz Norvēģiju ar māsas palīdzību. Tolaik māsa dzīvojusi Sotras salā, Bergenas ziemeļos, kur sākotnēji palicis arī Vilhelms. Keep reading →

Agnese

GOK-001330650007 copy

Norvēģija esot galvenais galamērķis tām latviešu medmāsām, kas nolēmušas aizbraukt no valsts. Nonākot Bergenā, vietējie latvieši mums iesaka sazināties ar Agnesi, kura tur ir strādājusi vairāk nekā trīs gadus, apgalvojot, ka viņa noteikti būtu gatava iesaistīties. Tā arī notiek. Agnese atbrauc mums pakaļ uz Bergenas centru un uzaicina ciemos. Agnese dzīvo pilsētas nomalē kopā ar draugu Mārtiņu, viņi ir tikko pārvākušies uz jaunu, nedaudz lielāku dzīvokli, jo septembrī gaida ģimenes pieaugumu.

            Neilgi pēc mācību beigām Sarkanā Krusta koledžā Rīgā Agnese sākusi apsvērt iespēju braukt strādāt uz Norvēģiju. “Norvēģija mani saista jau sen. Protams, tas, ka Latvijā jāstrādā trijos darbos, lai varētu dzīvot labi, bija kaut kāds grūdiens, bet tas nebija galvenais iemesls. Vairāk man gribējās padarīt kaut ko jaunu, pierādīt sev, ka varu aizbraukt, ka varu sasniegt tikpat daudz kā Latvijā,” stāsta Agnese.
Keep reading →

Snorre

Snorre

Mēs ieejam Snorres dzīvoklī, kas atrodas vecas Rīgas centra ēkas augšējā stāvā. Pirms mums jau ir ieradušies citi. Dzīvokli piepilda balsis un smiekli. Pie durvīm sasveicināmies ar Snorri un dodamies iekšā. Pieci no viņa draugiem jau ir mums priekšā, aizrāvušies sarunā. Gatavojoties šim notikumam, Snorre ir aizvācis lielāko daļu mēbeļu un to vietā gar sienām salicis daudz krēslu. Uz sienas virs klavierēm projektors rāda tradicionālas Līgo dziesmas tekstu. Šis ir viens no visu iemīļotajiem Snorres dziesmu vakariem, un mēs esam tikai daži no Snorres draugiem un draugu draugiem, kuri ieradušies aizvadīt vakaru, dziedot, sarunājoties un baudot cits cita līdzi paņemto cienastu.

            Ierodas arvien vairāk viesu. Visi sasēžas aplī, un sākas sarunas. Te skan vairākas valodas. Mums izdodas saklausīt norvēģu, latviešu, igauņu un krievu valodu. Šī valodu dažādība nav nejauša. Snorrem un daudziem viņa draugiem raksturīga īpaša interese par valodām. Viņš šobrīd gatavojas iegūt doktora grādu svešvalodu pasniegšanā un, starp citu, strādā arī par tulkotāju. Agrāk viņš daudzus gadus bija norvēģu valodas pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijā, un šī vakara viesu vidū ir arī viņa bijušie studenti.

Keep reading →

Sanita

img270Sanita (36) pirmo reizi uz Norvēģiju devās 2004. gadā, lai apciemotu jaunāko māsu, kas tolaik tur studēja. Neilgi pēc tam viņa uz Norvēģiju brauca atkal, bet šoreiz ar vienvirziena biļeti – “uz dullo”. Sanitai Latvijā bija labi atalgots, taču stresa pilns darbs. Viņa bija nogurusi no tā, ka darbs aizņem pilnīgi visu viņas laiku un enerģiju, nereti pat naktīs bija grūti iemigt. Ap to laiku bija notikusi arī nelaime ģimenē. Sanita saprata, ka ir pienācis laiks nopietnām pārmaiņām. “Tas bija tāds punkts – nu man pietiek, nu ir līdz kaklam!”

Neilgi pēc ierašanās Stavangerā viņa atrada darbu vietējā picērijā, taču šī pieredze bija pavisam īsa, jo picērijas īpašnieks bijis “baigais žuļiks”. Viņš Sanitai teicis: “Tu man iedod pasi, es tev visu nokārtošu!”. “Tas, ka man vajag darbu, taču nenozīmē, ka esmu pilnīga muļķe!”, smejas Sanita. Nākamā darba iespēja nāca caur kādu māsas draudzeni, kas piestrādāja par māju uzkopēju. Drīz Sanitas pārziņā bija astoņas mājas. Šis darbs viņai ļoti patika: “Aizeju, neviena nav mājās, kluss. Visu iztīru, uzlieku mūziku, padzeru kafiju, apēdu banānu. Un viss, ar to mans darbs ir beidzies. Tā bija tāda relaksācija!”
Keep reading →

Ieva

img264Piektdienas vakarā ielidojam nelielajā Altas lidostā. Pie bagāžas lentes mūs sagaida smaidīgā Ieva (26). Piecas pēdējās vasaras viņa pavadījusi pašos Norvēģijas ziemeļos – Honingsvogā, mazā pilsētiņā aiz polārā loka, netālu no leģendārā Nordkapa. Visas šeit pavadītās vasaras Ieva ir strādājusi aktīvās atpūtas kempingā par administratori, lai gan viņas dažādie pienākumi un pašas aizrautība un iniciatīvas neļauj viņu ierobežot šī amata ietvaros. Piemēram, Ievai ļoti patīk fotografēt, īpaši ziemeļu dabu. No labāko fotogrāfiju izlases viņa izveidojusi savu pastkaršu sēriju. Kopā ar vienu no darba devējiem Ieva attīstījusi arī tradīciju vākt un klasificēt stāstus par kempinga interesantākajiem viesiem, jo šajā salīdzinoši nomaļajā perifērijā, kā to dēvē Ieva, bieži ierodas ļoti neparasti ceļotāji. Dalība projektā “Dzīve kustībā” viņai ir neparasta pieredze, jo pirmo reizi kāds veido stāstu par viņu, nevis otrādi.

Keep reading →

Marit

Marit

Kad jautājām Māritai, kuras Rīgas vietas viņai ir īpaši nozīmīgas un ko viņa gribētu mums pilsētā parādīt, zinājām, ka atbildē noteikti parādīsies kaut kas saistībā ar fiziskām aktivitātēm. Mārita ir ļoti aktīva meitene. Studējot medicīnu otrajā kursā, viņa nodibināja futbola klubu „Riga United” un pati tajā ir komandas kapteine. Ar to vēl nebija gana, un viņa nesen ir uzsākusi arī cross fit treniņus. Diemžēl ziemā viņa slimoja, un tas viņai neļāva trenēties tik daudz, cik viņa vēlējās.


Keep reading →

Ivar

IMG_3007           „Pēc diviem gadiem man šķita, ka esmu sapratis, kā viņi domā. Bet pēc trim gadiem sapratu, ka dažas lietas tomēr palikušas nesaprastas.” (Īvars)

            Nelielajā Latvijas pilsētā Saldū esošā norvēģu industriālā parka aizsākums saistās ar Hosnavogā, kas atrodas netālu no Olesunnas, dzimušā Īvara vārdu. Rūpniecības parkā strādājošie uzņēmumi piegādā virkni preču naftas pārstrādes, kuģubūves un zivjaudzēšanas industrijai, un šo uzņēmumu kapitāls nāk no Sunnmēres reģiona Norvēģijā. 1994. gadā jaunais diplomētais inženieris atstāja dzimto pusi, kur viņam pavērās darbuzņēmēja karjera, lai izmēģinātu laimi jaunā tirgū – Latvijā, kura nesen bija atguvusi neatkarību pēc padomju okupācijas.

Keep reading →

Bjørn

IMG_1569

Mēs, vīrieši, esam, tā teikt, radīti tikai tam, lai iztaptu sievietei.” (Rīgas Bjerns)

Man drīz būtu jāsaprot, ko es darīšu, kad izaugšu liels.” (Rīgas Bjerns)

Bjerns, plašāk pazīstams kā Rīgas Bjerns, pirmo reizi ieradās Rīgā 1995. gadā. Viņš vairākus gadus bija strādājis viesnīcā augstu kalnos Hemsedālē, un viņam bija sākuši apnikt iereibušie norvēģu un zviedru klienti. Kādu dienu piezvanīja viens draugs, kurš strādāja ar biznesa attīstību Baltijā, un piedāvāja darbu. Septiņas dienas vēlāk viņš jau bija Rīgā un strādāja Keep reading →

Emilie

IMG_2268 „Mani sauc Emīlije, man ir divpadsmit gadi, un es esmu no Norvēģijas,” tā Emīlije iepazīstināja ar sevi, kad mēs ieradāmies ciemos. Viņa ir uzaugusi Ķīpsalā un kopš divu gadu vecuma apmeklē Rīgas Starptautisko skolu. Pirmajā reizē mēs viņu sastapām, tērpušos kostīmā, kad viņa atveidoja ziedu pārdevēju skolas mūziklā „Olīvija”, kas ir humoristisks klasisku stāstu savijums. Mēs gaidījām vienkāršu skolas izrādi, taču mūs pārsteidza ārkārtīgi sarežģīts un profesionāls iestudējums. Emīlije un pārējie bērni bija gatavojušies gandrīz gadu, kura laikā garlaicīga repliku mācīšanās pamazām pārvērtās aizraujošā  Keep reading →

Guntars

img265Guntars (36) uz Norvēģiju pirmo reizi atbrauca 2006. gadā. Lai arī tolaik tā sauktie treknie gadi Latvijā pamazām tuvojās norietam, būvniecības nozarei vēl klājās samērā labi, tāpēc iespēju vasarā piepelnīties Norvēģijā Guntars drīzāk uztvēra kā piedzīvojumu. Pirmos divus gadus viņš strādāja “melnajā” – bez darba līguma, ar atalgojumu, kas īpaši neatšķīrās no nozares algām Latvijā. Turklāt, papildus valodas un vietējās lietu kārtības nepārzināšanai, nācās saskarties arī ar neregulāru algas izmaksu. 2007. gadā Guntars uz kādu laiku atgriezās Latvijā, taču 2008. gadā atkal devās uz Norvēģiju, nu jau nepieciešamības spiests un oficiālās darba attiecībās. Situācija Latvijā tolaik bija kļuvusi dramatiska. „Tāda izdzīvošana bija visu laiku, nevis dzīvošana, gribējās tomēr arī dzīvot,” atceras Guntars. Kopš 2009. gada viņš Norvēģijā dzīvo pastāvīgi.

Keep reading →